AXLatvia uz interviju aicināja desmit gadus jauno autokrosa braucēju Emīlu Mirošņiku un viņa vecākus, tēti Didzi un mammu Sanitu. Emīls aizvadījis piecas sezonas Mini bagiju klasē, Latvijas čempiona titulu Mini bagijos izcīnijis divus gadus pēc kārtas - šajā un aizvadītajā sacensību sezonā. Emīls un viņa komanda ir ļoti aizrautīgi, nemitīgi tiecas izvirzīt un sasniegt arvien jaunus mērķus un virsotnes autosportā!
Iesākumā, kā sākās jūsu ģimenes stāsts autosportā?
Didzis Mirošņiks: “90-tajos gados mans tēvs piedalījās autosportā ar tā saucamajiem krokodilu bagijiem. Mani uz sacensībām ņēma līdzi, ar to arī viss šis stāsts sākās. Vēlāk jau man piedāvāja doties kā braucēja mehāniķim, vienu gadu pabraukāju līdzi un tad pašam radās interese un vēlme pamēģināt. Piedalījos posmos Krosa komisijas kausa ietvaros, bet diemžēl, pēc ārsta ieteikumiem, turpināt pats vairs nevarēju. Tā nu mums ienāca prātā doma, ka varētu puiku iesēdināt, lai pamēģina.”
Vai Emīlam autosports iepatikās uzreiz, pats vēlējās piedalīties?
Didzis Mirošņiks: “No sākuma bija tikai šī doma, bet nebija mašīna, vēlāk radās iespēja iegūt mašīnu, līdz ar to, nolēmu piedāvāt un prasot Emīlam vai viņš vēlētos braukt, atbilde bija – jā! Sākām laukos mēģināt, protams, ka sākumā gāja visādi, tika vecmammai visas upenes izbraukātas, arī visi grāvji, bet puika sāka saprast, kā tas viss notiek un interese kļuva arvien lielāka. Sapratām, ka jāsāk domāt kaut ko nopietnāku, tad nu šobrīd esam tik tālu, cik esam!”
Arī mamma starp autosporta dāmām. Sanita, pavilkies līdzi puišiem?
Sanita Mirošņika: “Vienmēr braucot līdzi jau bija tā iekšējā sajūta, ka gribas pamēģināt, jo no malas jau tas nešķita nemaz tik grūti. Protams, tad, kad jau biju pamēģinājusi, sapratu, kā tas ir – satraukums pirms starta un pārējās nianses, tik viegli jau nav. Tas āķis paķēra arī mani un vēlme piedalīties palika arvien lielāka. Esam tajā visa ģimene, savādāk es domāju, ka nevar būt – ja kāds ir pret, tad tas vairs nav tas.”
Didzis Mirošņiks: “Sākums tam visam bija tāds - mamma (Sanita) paziņoja, ka viņai vajag mašīnu, parādīja kuru un pateica, kad viņai vajag to gatavu!”
Sanita Mirošņika: “Sameklēju visu nepieciešamo, vīrs saskrūvēja un biju gatava braukt un piedalīties. Iepatikās, noteikti turpināšu un braukšu vēl!”
Kas ir tas, kas velk uz šo sportu?
Emīls Mirošņiks: “Sākumā man iepatikās, ka varu pats stūrēt, arī tas, ka mašīna ir ātra un trasē brauc vairāki kopā. Man iepatikās autosports un es ļoti gribēju piedalīties.”
Sanita Mirošņika: “Tas noteikti ir adrenalīns un azarts, kas pavelk. Brīdī, kad dodies trasē, viss pārējais pazūd – esi tikai tu, mašīna un trase. Sākumā bija mazliet bail, bet kad saproti, ka esi drošībā, aprodi ar pirmā līkuma gaļas mašīnu un tiec pāri metāla rivēšanās skaņai, kuru rada mašīnas bakstoties, tad bailes pazūd.”
2021. gads, jāaizstāv čempiona tituls – kā pagāja sezona?
Didzis Mirošņiks: “Es uzskatu, ka šī mums bija visgrūtākā sezona gan tehniski, gan emocionāli. Mērķis sezonas sākumā bija aizstāvēt titulu, bet tehnika visu laiku niķojās un pievīla.”
Sanita Mirošņika: “Emocionāli grūti jau bija no paša sākuma, jo 2020. gadā titulu izcīnījām un tagad svarīgākais uzdevums bija to aizstāvēt. Sezonas sākums nebija daudzsološs, jo katrā braucienā bija pa kādai ķibelei ar kuru bija jātiek galā. Pateicoties komandas darbam - finālā Emīls aizcīnījās līdz trešajai vietai, kaut gan knapi tikām fināla braucienā. Grūti bija apzināties to, ka saņemti ļoti maz punkti, uzreiz veidojās konkurentu pārsvars – zinājām, ka tālāk būs jāiespringst, jo posmu skaits sezonā bija mazs.”
Emīls Mirošņiks: “Es priecājos, ka nekad sacensībās neesmu bijis pēdējais!”
Sanita Mirošņika: “Sezonā gāja visādi, bet Bauska salika visus punktus uz “i” -zvaigznes sastājās par labu Emīlam.”
Bija viegla sezona vai konkurenti neļāva atslābt?
Didzis Mirošņiks: “Konkurenti Emīlam neļāva atslābt, īpaši lietuvieši, puikas brauc ļoti labi, punkti bija cieši.”
Sanita Mirošņika: “Jāsaka, ka lietuviešu braucēji un viņu vecāki bija ļoti labi izpildījuši mājasdarbu, trenējušies un uzlabojuši tehiku nesezonā. Tas mums lika sasparpoties un saprast, ka sezona nebūs viegla.”
Emīl, sanāk arī draudzēties ar konkurentiem?
Emīls Mirošņiks: “Jā, mēs ārpus trases esam draudzīgi, bet esot uz starta jau vairs draudzēties nesanāk, katrs par sevi cīnāmies, jo galvenais ir uzvarēt! Tad, kad nobraucam no trases, tad atkal var iet ar draugiem, nekaujamies ārpus trases, ja trasē kādu esi apbraucis un bijis ātrāks.”
Starp ko īsti tā cīņa norisinās – tēviem vai puikām?
Didzis Mirošņiks: “It kā jau saka, ka tās ir tēvu cīņas tehnikas sagatavošanā, bet atceroties to, kā Emīls no pēdējās rindas, septiņu apļu laikā, spēja aizcīnīties līdz trešajai vietai un sakārtot to pēdējā trases līkumā, tad saprotam, ka arī bērniem iekšā ir tas cīņasspars.”
Emīl, pastāsti, lūdzu, kādi apstākļi trasē tev patīk vislabāk – lietus, sauss laiks?
Emīls Mirošņiks: “Man vairāk patīk braukt tad, kad spīd saule un nav peļķes, ir vieglāk braukt un nav dubļainu vietu, kur bagijs var apstāties un noslāpt. Man šķiet, ka tad ir drošāk un vieglāk.”
“Otrajā posmā atceros, ka lija lietus un bija daudz dubļi. Mūsu klasei divi braucieni bija uzreiz pēc kārtas. Sēdēju bagijā un sajūta bijā tā, it kā es sēdētu formulā, jo bagijs kratījās no tā, ka visa komanda apkārt kaut ko darīja – lēja degvielu, tīrīja dubļus un vēl kaut ko skrūvēja kamēr es biju iekšā.”
2018. gads un 2019. gads – divi kūleņi. Kā tas palīdzēja Emīla sportiskajā izaugsmē un emocionālajā noturībā?
Sanita Mirošņika: “Tas viņam noteikti iemācīja un deva drošības sajūtu, ka nekas slikts īsti nevar notikt. Atceros, ka tajā brīdī, kad bija pirmais kūlenis, no bagija sāka kūpēt dūmi un mums pašiem, vecākiem, no malas parādījās manāms uztraukums. Pēc šī gadījuma mēs domājām, ka sacensības beigušās, bet Emīls apsēdās, apdomājās un pats izdomāja, ka turpinās braukt, un uz nākamo braucienu iesēdās bagijā jau daudz drošāks par sevi.”
Emīls Mirošņiks: “Mamma bija ļoti nobijusies un teica, ka gandrīz dabūja sirdstrieku, bet tētis gan bija mierīgāks, jo zināja, ka ar mani viss būs kārtībā, tāpēc nebija tik ļoti nobijies.”
Sanita Mirošņika: “Pēc šīs pieredzes var redzēt, ka Emīls ir palicis drošāks uz kontaktcīņām ar konkurentiem trasē, jo zina, ka viņš bagijā ir drošībā.”
Neskatoties uz iepriekšminēto skarbo pieredzi – labākie brīži sacensībās līdz šim – piemēram, labākā un saldākā uzvara?
Didzis Mirošņiks: “Man šķiet, ka saldākā uzvara bija iepriekšējā sezonā, sacensībās Lietuvā. Pats uz brīdi biju pieslēdzies vienai citai mašīnai un Emīlu uz startu palaida mamma (Sanita). Tajās sacensībās viņi brauca uz laiku un jau no paša rīta Emīls bija visiem lietuviešiem garām un uzrādīja labākos rezultātus – atceroties to, ir liels prieks par paveikto.”
Sanita Mirošņika: “Es gan teiktu, ka tā labākā sacīkste bija šī gada Bauska, jo uz sacensībām mēs braucām ar domu – galvenais izbaudīt un aizvadīt skaistus braucienus, jo punkti nebija mums labvēlīgi. Iepriekš jau minēju, ka tomēr zvaigznes sastājās par labu mums un Emīls izcīnīja titulu, kā arī es pati ieguvu otro vietu folkreisā, dāmu ieskaitē, veiksmīga nedēļas nogale.”
Emīl, vai tev ir mīļākais kauss?
Emīls Mirošņiks: “Man noteikti visvairāk patīk pats lielākais – čempiona kauss, jo tas ir liels, smags, tam ir skaists dizains un uzreiz atceros, ka tieši tas ir par godu izcīnītajam titulam.”
2022. gada sezona tuvojas, ar ko redzēsim Emīlu trasē?
Didzis Mirošņiks: “Šobrīd vēl domājam, bet virziens ir Junior Xtreme bagiju klase, jo salonauto nav mums, tomēr labāk patīk tie dubļi un smiltis acīs. Tomēr, neraugoties uz to, ka Emīls un viņa bagijs paliks lielāks - visi mazie un lielie fani joprojām ir aicināti un Emīla telti dalībnieku parkā, lai aprunātos un iekāptu bagijā!
Sanita Mirošņika: “Junior Xtreme bagiju klase ir pavisam cits līmenis un tam ir jāgatavojas. Emīlam uz desmit gadu jubileju uzdāvinājām golfiņu, lai viņš varētu mācītīes pārslēgt ātrumus un iepazīties ar trīs pedāļiem, jo mini bagijā ir tikai divi.”
Kas būtu jāpaveic jaunajā sezonā?
Didzis Mirošņiks: “Sākumā, pirmais ir iegādāties bagiju un sagatavot to sezonai un tad noteikti – veiksmīgi aizvadīt visus sacensību posmus.”
Sanāk trenēties nesezonā?
Emīls Mirošņiks: “Esmu ar golfu jau vairākas reizes pie garāžām trenējies kopā ar onkuli un bijis arī uz trasi pabraukt, mācījos braukt, izvizināju gan mammu, gan tēti, arī draugus.”
Jums ir liela atbalsta komanda sacensībās – vai tas dod degsmi un motivāciju turpināt piedalīties?
Emīls Mirošņiks: “Man ir liela atbalstītāju komanda un visi vienmēr ir ar mums. Esot trasē, es redzu visus malā zaļajos krekliņos. Viņi vienmēr paceļ rokas un jūt līdzi, dažreiz tas mazliet novērš uzmanību, bet tad es cenšos neskatīties un turpināt koncentrēties uz savu braukšanu.”
Sanita Mirošņika: “Mums autosports šķiet komandas sporta veids un ir forši, ka kopā braucam uz sacensībām, katram ir savs darbiņš, kuru dara – daži skrūvē, citi taisa ēst, bet pārējie jūt līdzi, tā ir liela pievienotā vērtība.”
Kā apvienojat mācības ar autosportu – ir noteikums labi mācīties, lai piedalītos sacensībās?
Didzis Mirošņiks: “Tas ir pats galvenais uzdevums – labi mācīties, lai piedalītos sacensībās. Tāds pats noteikums ir arī tagad, ja labi mācīsies, tad varēs braukt ar golfiņu, ja nē, tad prieki izpaliks – problēma atrisināta.”
Emīls Mirošņiks: “Es zinu, ka man jāmācās labi, lai brauktu sacensībās, to arī cenšos darīt, protams, dažreiz tas nesanāk, bet tad mamma vai tētis palīdz un atkal viss ir kārtībā.”
Vai ir rituāls pirms starta/sacensībām?
Emīls Mirošņiks: “Sākumā pārbaudu vai man viss ir līdzi, tad iesildos pirms došanās uz trasi. Esot uz starta es turos pie stūres, koncentrējos un domāju par to, kā braukt, lai man neviens neuzbrauc virsū. Dažreiz man galvā skan Bermudu Divstūra dziesmas.”
Emīl, tev ir kāds hobijs ārpus autosporta?
Emīls Mirošņiks: “Jā, mēs kopā ar vectēvu braucam makšķerēt, man ir daudz makšķeres un viss pārējais! Gaidu, kad sasals ūdens, lai varam braukt arī ziemā.”
Kam vēlaties pateikties par sezonu?
Sanita Mirošņika: “Paldies ikvienam, kas ir izrādījis interesi un atbalstījis Emīla gaitas autosportā! Paldies mūsu #51 komandai par kopā būšanu gan saulainās dienās, gan negaisos. Paldies Latvijas uzņēmējiem, kuri snieguši roku un atbalstījuši Emīlu jau no pirmajām gaitām šajā sportā - SIA ROTOTEH, SIA ATTA Print, KZ Rogas, SIA Briežkalni, SIA Pallogs, SIA Eidz Transport, SIA RRKP Būve un Kokneses sorta centrs! Turpināsim ceļu uz jaunām virsotnēm!”
“Paldies arī visai AX Latvia komandai, tiesnešiem un sacensību organizatoriem! Bieži paliekat aizskatuvē, bet patiesībā paveicat visus lielos sacensību sagatavošanās un organizēšanas darbus, vienmēr par visiem ir pārdomāts - gan par sportistiem, gan skatītājiem.”
Foto: Kalvis Zaļaiskalns
Informāciju sagatavoja:
AX Latvia
