AXLatvia uz interviju aicināja Jāni Lindi, Latvijas čempionu autokrosā. Jānis Linde aizvadītajā autokrosa sezonā aizstāvēja Latvijas čempiona titulu ceturto reizi savā autosportista karjerā, kā arī ar autosportu iepazīstināja savu dēlu. Intervijā sportists atklāj, ka šī gada panākuma atslēga bija komandas atbalsts darbā gan ar žiguli, gan mini bagiju.
2021. gads, jauna sezona, jauni izaicinājumi – kurā brīdī saprati, ka šī sezona jāņem nopietni un jāaizstāv tituls ceturto reizi?
“Tituls tika aizstāvēts ceturto reizi! Šķiet, ka Vecpilī piezagās šī doma, jo es paliku otrais. Jāsaka gan, ka es šai gonkai nepiegāju pārāk nopietni jeb aizbraucu bez īpašas gatavošanās. Ļoti koncentrējos uz dēlu un startu mini bagijos, pats sevi ieliku otrajā plānā, iespējams arī tāpec otrā vieta. Pēc šī snieguma sapratu, ka varēju būt arī pirmais un, ka nevajadzētu tik viegli atdot to visu. Pārējie sacensību posmi jau diezgan labi sakārtojās, neskatoties arī uz to, ka Bauskā paliku otrais.”
Tagad brauc arī puika – likumsakarīgi, ka dēls pats vēlējās vai tomēr tavs pirksts tika pielikts?
“Tas jau nāca diezgan dabīgi, jo nebija nekāda spiediena no manis, ir dzirdēts, ka dēli nelabprāt dara to pašu, ko tēvi, bet mūsu gadījumā tas tā nebija. Radās iespēja izmēģināt mini bagiju pirms sacensībām, bija interese, viss izdevās un arī patika. Iegādājāmies paši savu bagiju un tika nolemts startēt aizvadītajā sezonā.”
Kā jūsu komanda gatavojas sacensībām?
“Starp sacensībām gatavojamies diezgan šaurā lokā, pārsvarā tas esmu es un mans krusttēvs, sagatavojam manu mašīnu, mini bagiju – to daram divatā. Runājot jau par sacensību dienu, mums ir palīgi, kuri darbojas servisa zonā – pārbauda vai ir salieta degviena, pareizās riepas uzliktas. Par tehniku jau tur viss skaidrs – tik cik pats esi mājās visu sagatavojis, tā arī ir. Sacensībās cenšamies sadalīt pienākumus, pirmajos divos posmos centos savest kārtībā gan savu mašīnu, gan mini bagiju, bet es sapratu, ka to nevar izdarīt, jo uz sava starta izej ne līdz galam sagatavojies. Ja līdz šai sezonai es gāju uz starta ar konkrētu plānu “A”, “B” un biju gatavs, tad pirmajos posmos šogad es uz starta devos, kā balta lapa. Vēlāk jau palīdzēja komandas biedri un līdzjutēji, kuri brauca līdzi, sakot, lai mini bagiju atstāju viņiem un galvenais domāju par savu startu. Jānis Kozlovskis arī teica, ka savienot to nav viegli, jo arī ir gājis tam cauri, tāpēc sākām darīt citādi un viss sakārtojās.”
Aizvadītās sezonas zīmīgākā epizode?
“Spilgtāk atceros pēdējo posmu Bauskā, ļoti patika un izbaudīju. Es domāju, ka tik labi es nebiju juties vēl nevienās sacensībās – viss gāja ļoti labi. Perfekti aizvadītas kvalifikācijas, finālā otrais, bet otrais ar pluss zīmi. Skaista cīņa, es vienmēr esmu par tādām, lai brauciens ir skatāms.”
Nu jau bijāt divi – par ko vairāk domāji esot sacensībās?
“Klikšķis, ka kaut kas ir jāmaina bija tad, kad saproti, ka tev īsti nav sacensību plāns galvā. Saproti, ka nespēj īsti koncentrēties, rezultāts līdz ar to nav spīdošs un klibo. Vairs nebija tā, kā ieriekšējos gadus, kad viss bija skaidrs. Finālā visvairāk palīdzēja krusttēva teiktais, lai liekos mierā un gonkās nemaz nelienu pie mini bagija, bet domāju par savu braukšanu. Šķiet, ka šī norobežošanās uz brīdi bija panākumu atslēga.”
Vai papildus spriedze arī atbalstītājiem? Sievai, ģimenei?
“Protams, ka pirmais posms Pilskalnos bija pārdzīvojums visiem. Pirmais starts, daudz dalībnieki, liels karstums, daudz mini bagiji. Nebija nekādas saprašanas, kā viss notiks, kā Jēkabs jutīsies. Tomēr viss sakārtojās un bija labi, jau nākamajās sacensībās gāja labāk, uz Bausku braucām ar diezgan labu sajūtu, bijām aizvadījuši arī treniņus un jāsaka, ka tā sezona arī viņam izdevās. Nākamajā sezonā jau trases būs iepazītas un tad jau šķiet, ka aizies vieglāk.”
Kuri konkurenti šajā gadā neļāva atslābt?
“Jāsaka, ka par brīnumu tie bija Jānis Logins un Raitis Gusevs. Sezonas sākumā es savā galvā biju salicis pavisam citu trijnieku, jo domāju, ka Armands Ķēniņš un Mārcis Kārkliņš būs topā, bet tā sezona viņiem izvērtās tā, kā izvērtās. Bija patīkama konkurence no Raita un Jāņa. Kopumā es uzskatu, ka mūsu klasē vāju braucēju vairs nav, arī jaunie braucēji Eglītis un Žilde nākamajā sezonā varētu būt ātri, jo atceros pats sevi, ka iepazīstot trasi un saprotot nianses spēj ātri tikt līdzi pārējiem. Izcīnīt titulu nav viegli, aiz tā visa stāv smags darbs, saprot tikai tie, kas to dara.”
Četri čempiona tituli VAZ klasē – apaļosim līdz pieci vai, ko no Tevis sagaidīt 2022. gada sezonā?
(smejas) “Punkts vai komats šai klasei – tas drīzumā varētu tapt skaidrs. Ir varianti, kuri varētu finalizēties pavisam drīz, bet gribētu tomēr to atstāt intrigai. Mini bagijs noteikti būs redzams trasē.”
Uzstādījums nākamajai sezonai?
“Viennozīmīgi cīnīties! Bagijos cīnīties ar lietuviešiem, ar latviešu braucējiem un noteikti mēģināt šo visu padarīt bērniem draudzīgāku un dot iespēju mazajiem augt!”
Saki lūdzu, kas tajā VAZ klasē ir tik īpašs? Ne tikai Latvijas autokrosā, bet arī rallijkrosā tā ir iecienīta sportistu vidū.
“Man patīk tas, ka tie nav paši ātrākie auto, bet no pilota šī klase prasa daudz. Ātri uzbraukt vienu apli var jebkurš, bet žigulim ir tā īpatnība, ka jāspēj nobraukt šie četri vai pieci apļi vienlīdzīgi, jo mašīnai jauda ir tik, cik tā ir, ar to arī pašam ir jātiek galā, lai būtu rezultāts. Iespējams, ka tas arī piesaista, ka nav lieli jaudas pārsvari un tehnika ļoti daudz izšķir, bet tieši šīs pilota spējas. Rallijkrosā tas ir izteiktāk, jo autokrosā žigulis tiek diezgan pārbūvēts - cik zinu, tad rallijkrosā džekiem ir jābūt ļoti precīziem.
Runājot par jaunajiem autosportistiem vai tiem, kuri vēlas uzsākt – noteikti ir jāiedod izbraukt, lai saprastu (smejas). Es domāju, ka starpība starp žiguli un priekšpiedziņu nav liela, jo tā pamata būtība visās klasēs ir vienāda – ieguldītas darbs, sapratne par mašīnu, uzbūve utt., pašam ir jāsaprot un jāiesaistās, lai zinātu, ko mašīna spēj izturēt. Vai es varu iebraukt tajā bedrē vai nē, jo, ja pats neskrūvē savu automašīnu, tad man šķiet, ka to ir grūti saprast. Man ieteikums būtu, jaunajiem sportistiem sākt ar kādu boksu apmeklējumu starpsezonā, lai viņi paskatās, kā tiek sagatavota tehnika un saprastu vai viņiem uz to visu ir iekāriens.”
Kas ir tā īstā autokrosa garša? Ko Tu izbaudi šajā visā procesā visvairāk?
“Es teiktu, ka tas ir grunts segums un, varbūt jocīgin skan, tā dubļu garša. Ja liktu raksturot šo disciplīnu, tad vienmēr pirmā doma ir – grunts!
Visa sezona ir tāds atsevišķs stāsts no dzīves, sezonas sākums un beigas – viss gatavošanās process, visas nianses, kuras jāplāno, tas viss rada tādu lielu un patīkamu sajūtu. Labākā sajūta ir tad, kad esam jau atbraukuši uz posmu un to visu izbaudam, it īpaši, ja dienas beigās vēl ir labs rezultāts – neko vairāk nevar vēlēties, ir labi padarīta darba sajūta.”
Vai ir kāds rituāls pirms starta/sacensībām?
“Jā, laikam jau katram ir kāds savs rituāls, es neesmu izņēmums. Man ir savs veids jeb procedūra, kādā veidā es uzvelku ekipējumu un kā piesprādzējos – šķiet, ka to neesmu mainījis cik sevi atceros sportā. Šādā veidā sevi psiholoģiski noskaņoju startam.”
Vai tev ir kāds hobijs ārpus autosporta?
“Kādreiz tas bija volejbols amatieru līmenī, bet kopš autosporta tas kaut kur pazuda, uzspēlējam dažreiz vasarā, bet jau retāk. Protams, ka cits stāsts ir visas aktivitātes ar ģimeni, kuras baudam kopā brīvajos brīžos. Jāsaka gan, ka vasara ir tāds ļoti piepildīts laiks, sieva gan brīžiem par to dusmojās, bet mēs mēģinām pēc sezonas kaut kur aizbraukt un darīt ko citu.”
Foto: Kalvis Zaļaiskalns
Informāciju sagatavoja:
AXLatvia
